Linkus atradu Bmwpower.lv – saliku visus vienkopus:

Kaķi driftē

Ideāla drifta trajektorija:

WRC kaķis (ar skaņu):

Kad es no speciālista kļuvu par vadītāju, izmisīgi meklēju atbildi uz jautājumu – kas maniem darbiniekiem liek justies darbā apmierinātiem un darīt darbu ar prieku? Es joprojām ticu, ka vadītāja galvenais uzdevums – atlasīt pareizos darbiniekus un ļaut viņiem darboties. Vadītāja uzdevums ir palīdzēt darbiniekiem – nodrošināt pareizos apstākļus, resursus, lai katrs darbinieks var sasniegt savus mērķus (gan darbā, gan personīgos).
Esmu apmeklējis dažādus kursus, lasījis dažādas grāmatas un atbildi tā arī neatradu – visādi padomi, ieteikumi man nelikās izpildāmi, jo tie prasīja lielas pūles – detalizēti pierakstīt darbinieku sniegumu, analizēt atskaites, utt – nu visvisādi paņēmieni, kā padarīt sliktos darbiniekus labus un labos vēl labākus.

Un tad vienu dienu, Hansabankas mācību centra vadītāja Elena man iedeva izlasīt ģeniālu grāmatiņu:


“Vispirms pārkāp visus likumus, jeb ko izcilie vadītāji dara savādāk”

Pirms gada šo grāmatu nopirku pa vērtīgajiem punktiem ko sakrāju ar Hansabankas karti – veikalā tā maksā ap 20 Ls. 😦

Tagad, kad man atkal ir jāvada liela komanda, nolēmu šo grāmatu pārlasīt vēlreiz un padalīties ar jums savās atziņās.

Tātad – 12 atslēgas jautājumi, kas raksturo darbinieku apmierinātību

1) Vai es zinu, ko darbā no manis sagaida?
2) Vai man ir materiāli un aprīkojums, ko man vajag, lai darītu savu darbu labi?
3) Vai darbā man ir iespēja darīt to, kas man vislabāk padodas katru dienu?
4) Vai pēdējo septiņu dienu laikā, es esmu saņēmusi atzinību vai uzslavu par labu darbu?
5) Vai manam vadītājam vai kādam citam darbā, es rūpu kā personība?
6) Vai darbā ir kāds, kas veicina manu attīstību?
7) Vai darbā manu viedokli ņem vērā?
8 ) Vai mana uzņēmuma mērķi/misija liek man just, ka mans darbs ir svarīgs?
9) Vai mani kolēģi cenšas savu darbu darīt kvalitatīvi?
10) Vai man darbā ir labākais draugs?
11) Vai pēdējo sešu mēnešu laikā, es esmu runājis ar kādu par savu attīstību?
12) Vai darbā man ir iespējas mācīties un augt?

Šie jautājumi dalās sīkāk pa blokiem, kas būtībā atbilst Maslova piramīdai:

Pirmais līmenis – fizioloģiskās vajadzības.
Otrais līmenis – vajadzība pēc drošības.
Trešais līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības.
Ceturtais līmenis – vajadzība pēc pašcieņas.
Piektas līmenis – vajadzība pēc pašīstenošanās

Šos jautājumus es izmantoju arī pats sevis motivēšanā – ja jūtu, ka kaut kas nav labi, mēģinu saprast – kurš jautājums man ir sasāpējis un tad runāju ar vadītāju.

Piemēram – ja jūtu, ka man ir daudz darbu reizē un pārāk maz laika un cilvēku, tad skaidrs, ka negatīvi atbildēšu uz pirmajiem diviem jautājumiem – tātad atbilde jāmeklē tur.

Ceru, ka noderēs.

Turpmāk vēl…

P.S. Šis man patika:  modernā maslova piramīda

Avārija praktiski tukšā stāvlaukumā. Dzirdēju bremžu kaukoņu, paspēju pagriezties un ieraudzīt avārijas brīdi – tas nozīmē, ka laika vadītājam bija diezgan, lai izvairītos no avārijas.  Lentīte ir tam pa labi – ap antenu.

avarija

Slāvam būtu pieticis tikai pagriezt stūri pa labi un apbraukt otru mašīnu pa labo pusi. Nē, slāvs tam pa lepnu bija – viņam takš okupantu  piemiņas lentīte – neies taču ceļu griezt – varbūt otrā mašīnā ganss brauc…

Gribēju padalīties ar savu pieredzi – kā mums ar bērnu gāja ar aizdeguna mandeļu izņemšanu.

Sākumā – kas tās aizdeguna mandeles ir un kāpēc tās varētu būt jāņem ārā:

Bērniem aizdegunē atrodas adenoīdi. Ja adenoīdi ir palielināti, tie nosprosto dzirdes kanālu un aiz-degunes atveri, kā rezultātā ir traucēta vidusauss ventilācija – gaisa apmaiņa starp vidusauss dobumu un aizdeguni vairs nenotiek. Tur uzkrājas šķidrums, kas bērnam traucē dzirdēt, papildus tam bērns elpo caur muti, bieži slimo ar iesnām.

Kā tās mandeles izskatās.

Kā to atklājām? Es pats esot pie LORa redzēju kā šī pārbauda dzirdi vienai tantiņai un atcerējos, ka bērns pēdējā laikā bieži pārprasa – kas? Ko Tu teici? – nedzird to ko sakām. Vakarā pārbaudīju – čukstus pajautājām – vai gribi konfekti? – un bērns nedzird. Mums ar sievu šoks – bērnam slikta dzirde, ko nu lai dara.

Ģimenes ārste mūs nomierināja – teica, ka tas viss ir ārstējams, izrakstīja nosūtījumu uz Bērnu dzirdes centru Šmerlī. Tur superīgā daktere Kušķe bērnu pārbaudīja, ar viņu aprunājās, izstāstīja man, ka pie vainas ir mandeles un viņa iesaka tās izņemt.

Ja atstāj, tad bērnam var rasties problēmas ar dzirdi un attiecīgi arī attīstību. Teica, ka operāciju taisa Bērnu slimnīcā. Tik jauku dakteri es savā mūžā redzēju pirmo reizi – tiešām patīkamas sajūtas.

Tālāk devāmies pie ģimenes ārstes, lai nosūta uz Bērnu slimnīcu. Ārste nosūtīja pie Sokolova (tā paša kurš šeit minēts – http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/balss/article.php?id=337150 ). Pēc pieraksta noteiktajā dienā bijām klāt, dakteris mūs pieņēma, ar dēlu normāli aprunājās, visu apskatīja un tad nošokēja:

  • Punkts 1 – rinda uz operāciju – līdz novembrim (tas bija marta sākumā)
  • Punkts 2 – uz manu jautājumu par maksas operāciju – cena – 400 Ls.

Nu neko, ja 400 Ls, tad 400 Ls, jo arī šis dakteris teica, ka dzirdes problēmas bērna attīstību var aizkavēt, jo 3-4 gadu vecumā bērns ~60-80% info uzņem ar ausīm un intensīvi mācās, savukārt līdz novembrim gaidīt negribējās nu ļoti ļoti.

Iedeva mums papīru, kādas analīzes jātaisa un teica, lai zvanot, ja izlemjam maksas operāciju taisīt – tad nedēļas laikā varot sarunāt, kad taisa.

Nu ko, es jau nebūtu es, ja nemeklētu alternatīvas – kaut kā www.calis.lv atradu, ka ir viena Bērnu Dzirdes centra ārste Gžibovska (jā, jā tā paša centra ārste uz kuru jau bijām), kura arī pati taisa tās operācijas Ādažos. Nu ko dabūjām to rokā un sarunājām atkal konsultāciju.

Pēc konsultācijas viņa nozīmēja analīzes, kad analīzes gatavas, tad runājam operācijas laiku. Uztaisījām analīzes (t.sk. asinis no vēnas – pirmo reizi kāds dakteris bērnam sāpes nodarīja. J). Sarunājām datumu – pagājušo trešdienu, bet bērns apslima.

Un vēl gribēju pateikt – visu šo apmeklējumu laikā bērnam nebija bail no ārstiem, viņš pats ar viņiem runājās un stāstīja kas viņam kaiš un dakteri labprāt arī viņam jautāja. Patiesībā, man mazliet besī Tvneta kampaņa pret ārstiem – jo esmu pārliecināts, ka 90% no ārsta attieksmes veido pats pacients.

Paralēli tam visam, mans tēvs mūs gribēja pierunāt uz konsultāciju pie homeopāta LORa – tēvs uzskata, ka cilvēkam nekas nav jāgriež ārā. J Vizīte pie tā speciālista – 60 Ls un rinda divi mēneši…

Nu un nobeigumā – šodien mums to operāciju uztaisīja. Gribēju tikai padalīties savos iespaidos:

Tas viss notika Ādažu privātklīnikā, maksa 190 Ls. Par šo maksu saņēmām:

  • Individuālu servisu – viss personāls strādāja mums
  • Perfektu un iejūtīgu attieksmi
  • Visu mums izstāstīja un izskaidroja
  • Atsevišķu palātu mums trim (sievai, bērnam un man) kamēr gaidījām sagatavošanos operācijai un pēc operācijas narkozi izgulējām
  • Operāciju ar pilno narkozi
  • Konsultācijas, visu izskaidrošanu

Serviss un attieksme bija fantastiska – bija arī pārliecība, ka dakteri zina ko dara un kā. Nu gluži kā Hausa filmās. J

Tagad bērns čuč – atpūšas pēc visa šī pasākuma. Grūtākais bija tas, ka viņam mājupceļā dikti gribējās ēst – galu galā visu dienu nebija ēdis. J

Nu tā dikti haotiski, bet galvenos iespaidus aprakstīju, kamēr vēl svaigā atmiņā.

Ja kādi jautājumi, jautājiet.

Upd. – šeit ir vērtīga informācija šajā visā sakarā: cāļa konferences – pieredze.